Laikabiedri par Igoru Vasiļjevu

Anda Treija,
mākslas zinātniece, mākslas galerijas «Daugava» saimniece:
«Viņa plastika ir Dieva dāvana. Tas ir tāpat kā ar muzikālo dzirdi — vai nu tā ir, vai
nu tās nav. Tēlnieks nepielīda ne varai, ne radošās organizācijas vadībai. Negāja uz
tēlnieku sekcijas sēdēm, nepiedalījās lielu projektu konkursos. Latvijā bija 93 Ļeņina
pieminekļi. Šāda veida pasūtījuma izpildīšana bija lieliska iespēja saņemt prāvu
naudu. Bet Vasiļjevs vairījās no piedalīšanās šādos konkursos, nekad tajos nepieteicās.
Kaut gan daudzi tēlnieki cīnījās par šiem pasūtījumiem.»

Igors Dobičins,
Latvijas Mākslinieku savienības priekšsēdētājs:
«…Padomju laikā Vasiļjevam bija skolnieki, kas gāja viņa pēdās — turpināja koka
tēlniecības tradīcijas: Maija Enģele, Genādijs Stepanovs, vēl daži vārdi. Taču 90-
tie gadi deva spēcīgu triecienu stājtēlniecībai. Mainījās gaumes, finansēšanas avoti.
Šodien Latvijā nav neviena, kas turpinātu meistara tradīcijas, plastiku. Un tas ir vēl
viens arguments tam, ka vajag saglabāt atmiņā tādu unikālu parādību kā Igors Vasiļjevs.
Tāpēc vajag pastāstīt par viņu, kamēr vēl ir laiks, kamēr viņa vārdu atceras
mākslas zinātnieki, kamēr vēsture vēl dzīva.»

Ernsts Ņeizvestnijs,
viens no 20.gadsimta lielākajiem tēlniekiem:
«Pirms kādiem trīsdesmit gadiem (60-to gadu vidū) man sanāca pabūt Rīgā. Bet Latvija,
kā zināms, tēlniecības mākslas jomā ir ļoti attīstīta. Un man, toreiz gados jaunam
tēlniekam, citu darbu vidū bija ieplānots apmeklēt tēlniekus Igoru Vasiļjevu un Valentīnu
Zeili. Viņi bija vieni no labākajiem PSRS tēlniekiem. Darbnīca atradās vasarnīcu
ciematā pie Rīgas, to iekļāva augsta vienlaidu sēta. Bet vajadzēja tikai atvērt vārtiņus,
un es izjutu satricinājumu, kura iespaidā es atrodos līdz pat šim brīdim. Tā kā bija
aprīlis, tad uz zemes — ne zālītes, bet uz kokiem — ne lapiņas. Viss, ko es ieraudzīju
— liepu stumbrus malahīta krāsā no vecuma, bet zem tiem SKULPTŪRAS…»

Gļebs Panteļejevs,
tēlnieks, Mākslas akadēmijas pasniedzējs, Vasiļjeva skolnieks:
«Viņš ir unikāla parādība, vienpatis Meistars. Nevis vienkārši mākslinieks, interesantu
ideju radītājs, bet Meistars ar lielo burtu. Profesionālis no no A līdz Z. Viņš pats
varēja visā pilnībā paveikt darbu. Mūsdienu māksliniekiem tas nav tik raksturīgi.
Viņam ir izpildītāji, palīgi, mācekļi. Bet Vasiļjevs spēja visu pilnībā paveikt pats
— no no A līdz Z, spoži no tehniskā viedokļa. Mākslas muzejā ir daudz viņa darbu,
kas nav ietverti pastāvīgajā ekspozīcijā. Taču tas neattiecas tikai uz Vasiļjevu, bet
uz daudziem 80-to gadu māksliniekiem. Bet nāks laiks un visu noliks savās vietās.»

Natlaija Boļšakova,
Aleksandra Meņa Starptautiskās labdarības biedrības priekšsēdētāja:
«Igoru Vasiljevu pārsteidza ziņa par tēva Aleksandra noslepkavošanu 1990. gada
9. septembrī. Kāds pateica viņam mana telefona numuru, sakot, ka es esmu tēva
Aleksandra garīgā meita, un tā es iepazinos ar Igoru.
Mēs ar tēvu Aleksandru bijām iecerējuši izdot viņa grāmatas Rīgā, kuras pirms perestroikas
tika izdotas tikai Briselē, kā arī teoloģisku žurnālu (kura galvenā redaktore
esmu arī pašlaik). Dienu pirms nāves — 8. septembrī — mēs apspriedām ar tēvu
Aleksandru arī mūsu literāros un izdevniecības plānus…
Vasiļjevu satrieca garīdznieka noslepkavošana, viņš teica, ka gribētu uzzināt vairāk
par šo cilvēku. Mēs daudz stāstījām par tēvu Aleksandru, iedevām Igoram ap desmit
viņa grāmatu (visu, kas tolaik bija izdots), tēva Aleksandra sprediķu un lekciju audioierakstus.
Aleksandra Meņa darbi atstāja uz Igoru Vasiļjevu milzīgu iespaidu, pārmainīja
viņa pasaules uztveri, kas atspoguļojās viņa jaunradē. Drīz pēc tam Vasiļjevs
teica, ka viņš jūt nepieciešamību radīt Aleksandra Meņa portretu. Palūdza vizuālo
materiālu. Viņam atnesa fotogrāfijas, video. Viņš sāka veidot ģipsī, aicināja mūs uz
Vecāķiem, uz darbnīcu, lai mēs redzētu, kā norit darbs; mēs šo to koriģējām. Portrets,
ko viņš vēlāk atlēja bronzā, bija pārsteidzošs, līdzība ar portretējamo bija neiedomājami
liela. Tēva Aleksandra atraitne, kas atbrauca pie mums uz Rīgu 1992. gadā,
nespēja noticēt, ka tēlnieks nekad nav redzējis Aleksandru Meņu. Cilvēki, kas pazina
viņu ilgus gadus, bija ārkārtīgi pārsteigti, piemēram, akadēmiķis Sergejs Averincevs
teica, ka tas nav tikai dižens mākslas darbs, bet arī — dzīvs tēvs Aleksandrs!
Tēlniekam izdevās atainot ne tikai fizisku līdzību, bet arī šī cilvēka personības lielumu.
Vasiļjevs teica, ka, tā kā par cik skulpturālā portretā var iemiesot tikai vienu divas
cilvēka iekšējās pasaules «krāsas», viņš izvēlējās gremdēšanos lūgšanā un viņa sēras
par pasauli, ko saskatījis tēvā Aleksandrā.
Pirmoreiz šo darbu vēl ģipsī ieraudzīju Ziepniekkalnā — internātskolā, kur 1991.
gada 22. janvārī notika pirmais vakars, veltīts Aleksandra Meņa piemiņai, ko sarīkoja
viņa vārdā nosauktā organizācija, kuru mēs reģistrējām Rīgā 1990. gada decembrī.
Un arī tagad portrets atrodas mūsu organizācijas telpās Rīgā, K.Valdemāra ielā.»

Viktors Podlubnijs,
žurnālists, fonda «Sodružestvo» prezidents:
«Tas ir dižens tēlnieks, kurš Latvijā ir ļoti nenovērtēts.»

Goča Huskivadze,
tēlnieks, Vasiļjeva skolnieks:
«Latvijā tāda līmeņa tēlnieka nav un nebūs. Laiks ir cits. Viņš bija personība. Mākslas cilvēks nerada vienai tautībai, bet visai cilvēcei. Grāmata par viņu — tas ir mazs ķieģelis viņa vārdā. Esmu pārliecināts, ka kādreiz būs arī Vasiļjeva muzejs.»

Roalds Dobrovenskis,
rakstnieks:
«80-to gadu vidū mēs ar sievu apmeklējām izstāžu paviljonu tagadējā Prezidenta pilī. Tas atradās blakus toreizējam skulptūru dārzam — «māja ar zirgiem». Tur regulāri notika izstādes, tad bija Igora Vasiļjeva izstāde. Viņa darbus mēs redzējām jau Maskavā, kad kopā ar sievu mācījāmies Augstākajos literārajos kursos. Izstāde bija Centrālajā literātu namā, un mums palika
atmiņā lielisks Pasternaka portrets. Šoreiz bijām sajūsmā par viņa darbu «Ūdens». Meitene ar kublu lej sev virsū ūdeni. Skulptūra bija no koka, kas atvests no Usūrijas taigas, līdz kurai no šejienes — 10 tūkstoši kilometru. Tēlnieks pilnīgi satriecoši izjuta koku, it kā tam redzētu cauri. Mums skulptūra ļoti iepatikās, un mēs nolēmām to noteikti nopirkt. Pirkums tiem laikiem bija liels — ap diviem tūkstošiem rubļu. Un tomēr mēs naudu savācām — man vajadzēja pārdot kolekciju — simt vācu detektīvu. Vēlāk Vasiļjevs atbrauca
pie mums — gribēja palūkoties, kā viņa darbs jūtas mūsu mājās. Uzaicināja savā darbnīcā, uzdāvināja skici. Bet «Ūdens» joprojām atrodas pie mums un atgādina par lielo meistaru.»

Viktors Kalnbērzs,
ķirurgs:
«Mūs iepazīstināja kopīga nelaime — mani vecāki un Igora tēvs cieta dzelzceļa katastrofā — es viņus ārstēju. Mūsu ģimenes sadraudzējās. Kad Igors bija precējies, viņa otrā puse — Valentīna Zeile — nolēma uzcelt savu darbnīcu. Netālu, arī Vecāķos. Taču pēc tālaika likumiem katrai ģimenei drīkstēja piederēt tikai vien nekustamais īpašums. Kā pilsētas padomes deputāts es izskaidroju kolēģiem, ka nevar visu mērīt ar vienu olekti. Tie ir radoši cilvēki, un katram drīkst būt sava darbnīca. Pārliecināju.
Igors bija ļoti gaišs cilvēks. Kad es zaudēju vecākus, viņš pats atbrauca pie manis, piedāvāja palīdzību. Mēs kopīgi apspriedām vecāku kapa pieminekļa ideju. Rezultātā radās sērojošas sievietes tēls. Izveidoja viņš arī manu bisti — kokā. Tagad šī biste atrodas Latvijas medicīnas vēstures muzeja ekspozīcijā.
Reiz Igors atbrauca pie manis ar ideju — bija nolēmis radīt plastiskās ķirurģijas simbolu. Viņš ir plastiķis — tēlnieks, es esmu plastiķis — ķirurgs. Bija vairāki varianti, taču galu galā palikām pie tā, ka tām jābūt ķirurga rokām, kas tur
sievieti — skaistuma simbolu. Un dzimšanas dienā viņš negaidīti man uzdāvināja šo brīnišķīgo darbu no bronzas. Pēc mana lūguma to uzstādīja Latvijas traumatoloģijas un ortopēdijas zinātniski pētnieciskā institūta teritorijā Duntes ielā.
1992. gada 8. decembrī tēlnieks vērsās pie manis kā pie Latvijas parlamenta deputāta ar lūgumu palīdzēt iegūt Latvijas pilsonību. Izdevās palīdzēt uz pilnīgi likumīga pamata — viņa vecāmāte bija vēl pirmskara Latvijas pilsone.
Kad es uzzināju, ka Igoru piemeklējusi nelaime, metos zvanīt pazīstamiem ārstiem. Par nožēlošanu, pats biju bezspēcīgs — tā ir hematoloģija, tas nav mans profils. Tomēr palīdzēt viņam diemžēl vairs nevarēja…
Kāpēc Vasiļjeva vārds šodien Latvijā aizmirsts? Teikšu godīgi, nav tas uzvārds.»

Svjatoslavs Rērihs:
«Cik labi, ka Latvijā ir cilvēki, kam tuva Indija.»

??????????